Sapņi reizēm piepildās!

Sveiki! Mani sauc Anatolijs Avrovs, esmu 28 gadus vecs. Patreiz esmu Latvijas izlases un Itālijas Serie A divkārtējo čempionu spēlētājs. Vēlos jums pastāstīt savu stāstu.

Viss sākās kādā Rīgas piepilsētas skolas stadionā, kur vienkāršs puika dzenāja futbola bumbu. Kā jau jūs noprotat, tas biju es. Brīdī, kad es ieraudzīju uzvalkā tērptu vīru, kurš uzrunāja mani un nosauca sevi par skautu, man pat prātā nevarēja ienākt, ka šis vīrs tik būtiski mainīs manu dzīvi un kļūs par manu veiksmīgo loterijas biļeti! Viņš piedāvāja man iespēju sākt trenēties vienā no galvaspilsētas jauniešu futbola skolām. Priekš manis tas bija kā atnākot mājās vakarā, savā dzimšanas dienā un ieslēdzot gaismu pretī atskan – Pārsteigūūūūms! Vienkāršam zēnam no piepilsētas nav nemaz tik vienkārši iekļūt kādā no Rīgas prestižākajām futbola skolām. Es sapratu uzreiz – šādu iespēju garām laist nedrīkst! Jau nākamajā nedēļā es sāku kārtīgi braukt uz treniņiem Rīgā. Saprotot cik svarīgi priekš manis ir futbola treniņi, vecāki nolēma aiztaupīt man laiku ikdienas ilgajiem braucieniem uz treniņiem un mēs pārvācāmies dzīvot uz Rīgu.

Jauniešu akadēmija

Nevar teikt, ka uzreiz izdevās iejusties kolektīvā. Cīņa par vietu sastāvā bija ļoti liela un visi sapņoja par iekļūšanu galvenajā komandā vai, ja paveiksies, uzreiz nokļūt kādā ārzemju komandā. Protams, arī es sapņoju par iekļūšanu galvenajā komandā. Tomēr, pēc pirmajām spēlēm junioru komandā, kur es spēlēju gan kā pussargs, gan kā mālējais pussargs un vienreiz pat kā vārtsargs, mans sapnis par spēlēšanu galvenajā komandā sāka attālināties. Lai arī man pašam likās, ka manas izredzes iekļūt galvenajā komandā ir visai labas, šķita, ka treneris par mani vienkārši ir aizmirsis! Tā es gandrīz pusotru mēnesi deldēju rezervistu soliņu jauniešu līgas spēlēs. Ļoti labi atminos to dienu, kad pirms kārtējās jauniešu līgas spēles pie manis pienāca treneris un teica, ka uz galveno komandu ir pārgājuši vienīgie divi mūsu komandas uzbrucēji un viņš vēlas paskatīties ko es spēšu parādīt uzbrucēja pozīcijā. Tā bija mana lielā diena! Es biju ļoti noilgojies pēc spēlēm un man uz laukuma izdevās viss! Tajā spēlē es atzīmējos ar hattrick! Treners no laimes bija kā septītajās debesīs! Teica, ka man ir augsts potenciāls un, pie pareizas attieksmes treniņos, es varu sasniegt teicamu līmeni uzbrukumā, apmierinošu saspēlē, tiesa gan pie piespēļu kultūras būšot rūpīgi jāstrādā arī pieaugušo futbolā, jo šeit potenciāls diez vai būšot augstāks par neatbilstošu. Tāpat treneris atzīmēja manu labo tehniku apspēlējot vienu un pat vairākus pretinieku spēlētājus. Manu labo spēli bija pamanījuši arī galvenajā komandā un mūsu trenerim tika uzdots pilnībā sagatavot manu pāreju uz lielo komandu līdz 17. dzimšanas dienai. Tā kā tajā laikā man bija tikai 15 ar nelielu astīti gadu, pat neskatoties uz nelielām traumām, man pietika laika, lai sasniegtu visus jauniešu komandā izvirzītos mērķus. Jāatzīmē, ka arī treniņi bija kļuvuši intensīvāki un arī treneris neļāva man atslābināties un slinkot treniņos. Protams, arī pārējo komandas biedru skaudība bija patīkama un deva man papildus stimulu trenēties vēl rūpīgāk. Kopumā jāsaka, ka šis laiks pagāja ļoti ātri un nemanāmi. Bija pienākusi mana 17. dzimšanas diena un es biju gatavs pārejai uz galveno komandu!

Pirmais klubs un izsaukums uz U20

Kluba galvenajā komandā man uzspēlēt tā arī neizdevās – dažas dienas pirms manas 17. dzimšanas dienas, kluba vadība vienojās par manu pāreju uz citu Latvijas klubu ansishi, kuri tobrīd cīnījās IV. līgā. Tā nu dažas dienas pēc savas dzimšanas dienas es jau piemēriju jaunās komandas spēļu kreklu. Transfēra summa 3 000 000 EUR apmērā nekādi negāja kopā ar tiem grašiem, ko man klubs makāja algā. Mans jauniešu komandas treneris man stāstīja kaut ko par naudas atmazgāšanas shēmām, bet tas mani īsti neinteresēja. Galvenais, ka es varēju spēlēt futbolu – lietu, kura man tik ļoti patika un sniedza neaprakstāmu baudu. Jau no pirmajām dienām jaunajā komandā, man izdevās izcīnīt vietu pamatsastāvā, uzbrukuma smailē. Tā es sagaidīju savu 20. dzimšanas dienu. Klubs vēl joprojām spēlēja Latvijas čempionāta IV. līgā, tomēr tas nekļuva par šķērsli tam, lai mani pamanītu Latvijas U20 izlases treneru korpuss. Kādā svētdienas vakarā iezvanījās telefons. Numurs nepazīstams, balss sveša. Zvanītājs stādījās priekšā kā Latvijas jauniešu izlases treneris un piedāvāja man atbraukt uz jauniešu izlases treniņu bāzi. Tiekoties klātienē izlases treneris teica, ka jau ilgāku laiku seko manām gaitām klubā un slavēja mani par titānisku sniegumu uzbrukumā, kas manā vecumā nemaz tik bieži neesot sastopams. Pats nespēju pat aptvert kā jau biju iekļuvis valsts jauniešu izlases pieteikumā uz nākamo spēli. Tomēr jāatzīmē, ka ļoti smago treniņu un spēļu dēļ klubā, nebiju labākajā sportiskajā formā, kā rezultātā U-20 aizvadīju tikai divas spēles.

Otrais un trešai klubs

Uzklausot jauniešu izlases trenera rekomendācijas, man tika atrasts jauns klubs – FC LionSnake, kurš spēlēja Latvijas čempionāta V. līgā. Transfēra summa bija vēl lielāka kā iepriekš – 5 000 000 EUR. Jaunajā klubā satiku pāris čaļus ar kuriem kopā bijām trenējušies U-20 izlasē. Jau pirmā spēle jaunajā klubā atnesa man pārsteigumu – uz spēli es biju pieteikts kā centra pussargs! Es, protams, neiebildu jo jauniešu komandā vairākas spēles biju aizvadījis šajā pozīcijā, tomēr pēc četrām sezonām, kuras es biju aizvadījis spēlējot uzbrukumā, šāds lēmums šķita vairāk kā dīvains. Kādā jaukā, saulainā dienā notika tas, ko es līdz šim tā arī neesmu sapratis. Mani kopā ar vēl diviem spēlētājiem ar kuriem kopā biju spēlējis U-20 rindās, izlika pārdošanā. Lieki teikt, ka kluba vadība mums tā arī neko nepaskaidroja. Sākās pārrunas ar klubiem no dažādām valstīm. Tā kā neviens no variantiem mani īsti neapmierināja, es nolēmu sazināties ar sava dzimtā kluba Salnas FC vadību, kuri tobrīd jau spēlēju Latvijas čempionāta III. līgā. Lūdzu, lai izpērk manu līgumu. Pat biju gatavs spēlēt gandrīz par velti! Diemžēl, mans dzimtais klubs nespēja vienoties par cenu, toties palīdzēja noorganizēt pāreju uz citu Latvijas čempionāta V. līgas klubu FK Kleistenhof. Šāds iznākums mani apmierināja. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šeit spēlēja vairāki čaļi ar kuriem jau biju spēlējis kopā U20 izlasē. Jāpiemin, ka transfēra summa jau sasniedza neiedomājamus apmērus – 8 000 000 EUR! Man par pārsteigumu, arī šajā klubā es turpināju spēlēt kā centra pussargs. Ne bez manas palīdzības mūsu komanda spēja izcīnīt ceļazīmi uz IV. līgu.

Ceturtais klubs un atkal V. līga

Manā 24. dzimšanas dienā, treneris teica, ka titāniski es spēlēju gan kā uzbrucējs, gan kā pussargs. Tieši tad es saņēmu zvanu no sava dzimtā kluba, kurš uz to brīdi jau bija izsities līdz II. līgai, ar piedāvājumu pievienoties viņu rindām. Tomēr beigās es nonācu V. līgas klubā Killer inc., kuri par manu pāreju samaksāja jau 8 200 000 EUR. Jaunajā klubā man deva iespēju spēlēt gan kā pussargam, gan kā uzbrucējam, savukārt treniņos papildus strādaju pie piespēļu kultūras. Man pašam visvairāk patika spēlēt kā uz aizsardzību tendētam uzbrucējam. Šajā pozīcijā man nebija neviena līdzvērtīga konkurenta, tāpēc es biju ļoti pateicīgs trenerim, kurš man ļāva spēlēt šajā pozīcijā. Lēnām jau biju pieradis spēlēt savā jaunajā klubā. Kādā brīdī es painteresējos par savām iespējām iekļūt valsts izlasē. Man paskaidroja, ka uz manis iecienīto pozīciju izlasē ir ļoti liela konkurence.Visi tehniski spēlējošie izlases kandidāti esot labāki par mani gan saspēlē, gan piespēlēs. Arī uzbrukumā es esot spēlējis pārāk ilgi un līdz ar to neviens vairs nesaprot vai es esmu centra pussargs vai centra uzbrucējs. Uz to brīdi man jau bija 27 gadi. Pēc trenera vārdiem es biju sasniedzis titānisku līmeni ne tikai saspēlē un uzbrukumā, bet arī piespēlēs. Es biju kļuvis galvas tiesu labāks par citiem komandas biedriem un būtiski pāraudzis V. līgas līmeni. Tāpēc nolēmu aprunāties ar kluba vadību par iespēju mainīt komandu. Uz to brīdi mans dzimtais klubs Salnas FC bija izcīnijis ceļazīmi uz Virslīgu un man ļoti gribējās atgriezties klubā, kur es biju uzsācis savas gaitas futbolā, tomēr tam nebija lemts piepildīties.

Serie A un Hattrick Masters

Situācija ar manu pāreju atrisinājās pat labāk nekā es uzdrošinājos iedomāties savos pārdrošākajos sapņos. Pēdējā brīdī par mani nopietnu interesi izrādīja komanda no Itālijas Serie A, Itālijas čempione A.S. Kursaal, kura par manu pāreju samaksāja 9 000 000 EUR. Beidzot bija piepildījies mans sapnis. Es varēju parādīt savas spējas vienā no pasaules spēcīgākajām līgām. Kā papildus bonuss man bija tas, ka klubs bija izcīnījis tiesības spēlēt Hattrick Masters turnīrā, kurā man bija tas gods nospēlēt divas spēles.

Izsaukums uz izlasi

Serie A sezonas izskaņā notika tas uz ko es vairs necerēju - es saņēmu izsaukumu uz valsts izlasi, kura uz to brīdi bija aizcīnījusies līdz Pasaules čempionāta 3. kārtai Tunisijā. Uz to brīdi es biju neatbilstošā formā, lai spēlētu pamatsastāvā, tomēr treneris deva man iespēju un es spēju to izmantot par visiem 100%! Tas notika PČ 3. kārtas izšķirošajā spēlē pret Slovākijas valsts vienību. Izejot uz maiņu spēles 70. minūtē, mūsu izlase atradās zaudētājos ar rezultātu 0-1. Es ļoti negribēju pievilt izlases trenera doto uzticību! Spēles 77. minūtē, uzbrukuma centrā, es saņēmu piespēli no komandas biedra un sapratu, ka esmu palicis viens pret pretinieku aizsargiem. Es izdarīju to, ko treneris no manis visvairāk gaidīja – uzņēmos iniciatīvu, apspēlēju divus slovāku centra aizsargus un raidīju bumbu vārtos. Līdz ar to palīdzot izlasei iekļūt turnīra nākamajā kārtā!

Pēcvārds

Patreiz es esmu savas karjeras augstākajā punktā un nezinu kā attīstīsies mana karjera tālāk. Iespējams, atnāks jauns izlases treneris un es izrādīšos valsts galvenajai komandai nevajadzīgs, jo tik daudz reizes ir nācies dzirdēt, ka ar tādu prasmju kopumu kāds ir man izlasē neņem. Tomēr es ceru, ka svarīgākās un nozīmīgākās spēles manā karjerā ir vēl tikai priekšā!

Link directly to this article (HT-ML, for the forum): [ArticleID=17604]