Pirms kāda laika es sāku strādāt pie Hattrick vēstures projekta, un, lai arī biju spēlējis Hattrick gandrīz no pirmsākumiem, tas mani apbūra. Mani fascinēja spēle un tas, cik ilgi tā ir pastāvējusi – šajā nozarē tā ir vesela mūžība. Bet mani pārsteidza arī tas, kas noticis ar mani pašu, lai cik muļķīgi tas arī neizklausītos. Kad es sāku domāt par pagājušajiem desmit gadiem, es sapratu, ka ir pagājis daudz laika un tikai dažas lietas manā dzīvē ir palikušas nemainīgas kopš tā laika, kad sāku spēlēt Hattrick.
Kad es sāku spēlēt Hattrick, es biju tikko pārkāpis divdesmit gadu slieksni, neprecējies un strādāju savā pirmajā darbavietā. Kopš tā laika esmu piedzīvojis vienas ilgstošas attiecības, bariņu citu meiteņu, pāris reizes (atkal) bijis viens, nomainījjis dažas darbavietas, pāris dzīvesvietas un beigu galā apprecējies. Nu, tas viss nav nedz dīvaini, nedz aizraujoši. Manā vecumā tas ir tikai normāli. Nē, neparasti ir tas, ka gandrīz katru dienu šo desmit gadu laikā es esmu pieslēdzies Hattrick. Pa šo laiku viss manā dzīvē ir mainījies, bet Hattrick joprojām ir savā vietā. Citas intereses pēc kāda laika ir gluži vienkārši pagaisušas, bet Hattrick ir palicis. Citi, protams, var teikt, ka esmu savādnieks, bet es domāju, ka tas ir aizraujoši.
Šo apstākli vēl aizraujošāku padara tas, ka patlaban es teju vai netiekos ar vecajiem draugiem no tiem laikiem. Cilvēkus, kas ir mani draugi reālajā dzīvē, es lielākoties esmu saticis, pateicoties... jā, Hattrick. Kad es pirms pāris mēnešiem precējos, bija ielūgti daudz ļaužu, ko esmu iepazinis caur Hattrick, bet tikai viens no maniem vecajiem draugiem no tā laika pirms desmit gadiem – un arī viņš spēlē Hattrick. Šķiet, ja manai sievai nebūtu draugu, tas būtu īsts Hattrick tusiņš, tikai ar līgavas kleitu pa vidu nelielam asumiņam.
Šķiet, ka tas daudz pastāsta par mani kā cilvēku, bet patiesībā vēl vairāk tas pastāsta par Hattrick. Es pieteicos spēlēt, lai parādītu visiem, cik labs komandas vadītājs esmu, taču drīz vien sapratu, ka Hattrick ir daudz vairāk nekā tikai spēle. Un, kad es apmeklēju pirmo tusiņu slavenajā Hattrick tikšanās vietā 'Soldaten Svejk', čehu krodziņā Stokholmā, es konstatēju, ka citi komandu vadītāji nebūt nav resni (vai kārni), garlaicīgi dīvainīši brillēs ar bieziem stikliem, kas strebj diētisko kolu. Tie izrādījās visai līdzīgi man, visnotaļ normāli ļaudis, kam vienīgi ir ciešas attiecības ar Hattrick. Iespējams, pats aizraujošākais ir tas, ka mans stāsts diez vai ir unikāls – es zinu, ka daudzi no jums ir pieredzējuši ko līdzīgu.
Kas būs tālāk? Kad 2000. gada oktobrī tika laists klajā "jaunais" Hattrick, daži teica, ka tas piesaistīs miljoniem lietotāju, tam būs pašam sava valdība ar vietu ANO Ģenerālajā asamblejā, bet Bjorns saņems Nobela Miera prēmiju par to, ka būs izskaudis visu ar futbolu saistīto vardarbību pasaulē. Protams, tā nenotika, taču mēs esam sasnieguši daudz, un kopienā notiek daudz labu lietu – piemēram, lietotāju rīkotās Ziemassvētku Supporter loterijas tiem, kas paši nevar to atļauties, vai nesen sarīkotais Miera kauss starp izraēliešu un musulmaņu komandām.
Visi šie notikumi nav iekļuvuši vēstures grāmatās – vismaz pagaidām. Taču mūsu jaunā vēstures grāmata satur daudz atmiņu, sezonu pa sezonai. Es dziļi ierakos mūsu arhīvos, un tas bija aizraujošs ceļojums atpakaļ laikā. Protams, nav iespējams visu sabāzt vienā vēstures dokumentā. Šoreiz es vairāk koncentrējos uz nozīmīgām spēles izmaiņām un papildinājumiem un centos pārāk neizplūst. Daudzi stāsti ir palikuši nepastāstīti, piemēram, par 'Barbu sērgu', klonu kariem un Doe ģimenīti, tāpat arī par iepriekš minētajiem kopienas pasākumiem. Taču es ceru pie tā vēl atgriezties.
Desmitā gadadiena drīz būs klāt, un ir īstais brīdis doties ceļojumā
pagātnē. Šķiet, ka jūs tur atradīsiet dažas lietas, ko iepriekš nezinājāt, taču tā arī atsauks jums prātā daudz atmiņu un slavas mirkļu. Vismaz man tā bija.
(Protokolam – es atminējos vēl vienu lietu, ko esmu darījis regulāri: visus šos gadus es esmu klausījies Smashing Pumpkins. Bet tas arī ir viss – es zvēru.)